MY LIFE: 2012

2012. gada 1. aug.

dzīvo brīvi, neko nelaid vējā

Sakrājies tik daudz kas, bet patiesībā vairs nav tā, kā bija agrāk, kad katrs sīkums tika iepostots, ietvītots vai kā citādi parādīts plašākai publikai.
Faktiski ir tā, ka ar katru dienu vairāk saprotu, cik ļoti man patiesībā ir paveicies. Visādā ziņā. Tikai esmu pilnīgi jocīga, jo tik bieži vēlos, lai dzīve ir labāka un interesantāka, izārdos kaut kur, un pēc tā saprotu, ka tas galīgi nav priekš manis un ka labāk būtu pavadījusi laiku pa mierīgo, neko nedarot un nesagādājot liekas problēmas tuvākajiem cilvēkiem un, pats galvenais, sev.
No šodienas apņemos mainīt savu attieksmi pret dzīvi. Tā tomēr ir pārāk skaista, lai to tik vienkārši sačakarētu.

2012. gada 10. marts

hmm, what to do

šausmas, es esmu šausmīga, manas domas mainās fucking ātri, un es sevi par to ienīstu. tā, par ko vēl... ā, jā, par to, ka esmu tik gļēva un nespēju pateikt to, ko vajag pateikt tam, kuram vajag pateikt. skumji

2012. gada 2. marts

ja smiekli nāk no nekā, tad iespējams, ka gandža tavā rociņā

KO? bezsakarīgākais nosaukums ever. KĀPĒC? jo esmu apjukusi, bet pašlaik arī jautrā prātā.
Lieta tāda, ka nekas un šo iegaumējiet, NEKAS nenotiek nejauši. Šovakar braucot trolejbusā iedomājos par vienu cilvēku, un nākamajā pieturā viņš iekāpa trolejbusā... Pēc tam, kad man atkal nācās braukt ar trolejbusu, tikai šoreiz jau ar citu, es iedomājos par citu cilvēku, un nepagāja nekāds ilgais laiks, kad viņš iekāpa tajā trolejbusā. Manuprāt, domu spēkam ir kaut kāda nozīme. Var jau būt, ka nē, un viss ,ko es šeit rakstu ir +/- reibuma murgi. Vai arī varbūt es pārāk bieži domāju par visādiem random cilvēkiem? hmm, nu nē taču.

2012. gada 4. febr.

vienmēr ir, ko teikt

Izdomāju, ka šodien ir laiks šeit kaut ko ierakstīt. Pilnīgi vienalga, vai kāds lasa, vai neviens nelasa. Gluži vienkārši gribu izlikt kaut kur savas domas:

PART 1

Tātad ir pagājis nedaudz vairāk kā viens mēnesis no 2012. gada. Vai es esmu priecīga, laimīga, kaut ko ieguvusi? Nē. Tieši tas ir tas, kas tracina, jo man vienmēr ir paticis gūt uzvaras vai arī kādus labumus sev. Pie savām neveiksmēm pat netaisos vainot citus, bet gan tikai sevi. Kāda esmu palikusi? Nu, ja godīgi, tad slinka un vienaldzīga. Citi dodas uz skolu -25 grādos un ko daru es? Saku, ka man zb tā iestāde un palieku mājās. Tā arī ir patiesība - stundās vairs neklausos vispār, visu laiku nāk miegs un nespēju sakoncentrēties. Es pat šoreiz nesolos sev, ka kaut ko mainīšu, jo tik daudz reižu jau šito esmu solījusies, bet kaut kā pietrūkst man tā gribasspēka.

PART 2

Citā ziņā esmu pavisam apjukusi. Pirmo reizi dzīvē izveidojusies tik dīvaina situācija, neko nesaprotu. Ļoti patīk, ļoti gribu, bet pietrūkst drosmes. Nu neko, jāskatās, kas tālāk notiks.