2012. gada 28. marts

.


280312

nezinu neko - nezinu, vai palikt šajā skolā, nezinu, vai man vispār patīk tas, ko daru, nezinu, vai teikt vai neteikt to, ko patiešām domāju. 
par to skolu tiešām, kaut kas vairs nav tā - galīgi neaizrauj + sāk likties diezgan bezjēdzīgi apmeklēt stundas, kurās neklausos un nedaru apmēram tieši neko. protams, runa jau neiet par visiem priekšmetiem, un tomēr tie daži īpašie arī pietiekami bojā man dzīvi un aizņem manu laiku. ai

summer love



2012. gada 10. marts

hmm, what to do

šausmas, es esmu šausmīga, manas domas mainās fucking ātri, un es sevi par to ienīstu. tā, par ko vēl... ā, jā, par to, ka esmu tik gļēva un nespēju  pateikt to, ko vajag pateikt tam, kuram vajag pateikt.  skumji


2012. gada 2. marts

ja smiekli nāk no nekā, tad iespējams, ka gandža tavā rociņā

KO? bezsakarīgākais nosaukums ever. KĀPĒC? jo esmu apjukusi, bet pašlaik arī jautrā prātā.
Lieta tāda, ka nekas un šo  iegaumējiet, NEKAS nenotiek nejauši. Šovakar braucot trolejbusā iedomājos par vienu cilvēku, un nākamajā pieturā viņš iekāpa trolejbusā... Pēc tam, kad man atkal nācās braukt ar trolejbusu, tikai šoreiz jau ar citu, es iedomājos par citu cilvēku, un nepagāja nekāds ilgais laiks, kad viņš iekāpa tajā trolejbusā. Manuprāt, domu spēkam ir kaut kāda nozīme. Var jau būt, ka nē, un viss ,ko es šeit rakstu ir +/- reibuma murgi. Vai arī varbūt es pārāk bieži domāju par visādiem random cilvēkiem? hmm, nu nē taču.