amazing eyes

vienmēr ir, ko teikt

  Izdomāju, ka šodien ir laiks šeit kaut ko ierakstīt. Pilnīgi vienalga, vai kāds lasa, vai neviens nelasa. Gluži vienkārši gribu izlikt kaut kur savas domas:

PART 1


  Tātad ir pagājis nedaudz vairāk kā viens mēnesis no 2012. gada. Vai es esmu priecīga, laimīga, kaut ko ieguvusi? Nē. Tieši tas ir tas, kas tracina, jo man vienmēr ir paticis gūt uzvaras vai arī kādus labumus sev. Pie savām neveiksmēm pat netaisos vainot citus, bet gan tikai sevi. Kāda esmu palikusi? Nu, ja godīgi, tad slinka un vienaldzīga. Citi dodas uz skolu -25 grādos un ko daru es? Saku, ka man zb tā iestāde un palieku mājās. Tā arī ir patiesība - stundās vairs neklausos vispār, visu laiku nāk miegs un nespēju sakoncentrēties. Es pat šoreiz nesolos sev, ka kaut ko mainīšu, jo tik daudz reižu jau šito esmu solījusies, bet kaut kā pietrūkst man tā gribasspēka.

PART 2


   Citā ziņā esmu pavisam apjukusi. Pirmo reizi dzīvē izveidojusies tik dīvaina situācija,  neko nesaprotu. Ļoti patīk, ļoti gribu, bet pietrūkst drosmes.  Nu neko, jāskatās, kas tālāk notiks.

haha, mana seja, kad piesēžos pie klavierēm

$